Veidenbaums: top monogrāfija par dzejnieku; mūzikas loma viņa dzejas dzīvotspējā

3. oktobrī svinama Eduarda Veidenbauma dzimšanas diena, šogad jau 153. dzimšanas diena. Taču piemiņas sarīkojums dzejnieka memoriālajā muzejā "Kalāčos", Priekuļu novada Liepas pagastā, tiek rīkots šodien, 4.oktobrī, un tajā arī rakstu krājuma "...kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts... EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija" atvēršanas svētki. Krājumā publicēti 2017. gadā Rīgā un Tartu notikušās konferences materiāli. Eduards Veidenbaums nodzīvoja tikai 24 gadus, viņa dzīves laikā netika publicēts neviens viņa dzejolis. Taču patiesi apbrīnojama ir viņa spēja nelikt mūs mierā nu jau vairāk nekā gadsimtu. Veidenbaums jau līdz šim, mainoties paaudzēm un laikmetiem, ticis atklāts vairākkārtīgi, tēmas, kas aktualizējušās pēdējo gadu desmitu laikā, iezīmējas arī pēdējā laika vērienīgākā Eduardam Veidenbaumam veltītā notikuma, viņa simtpiecdesmitgades konferences referātos, un attiecīgi – nupat iznākušajā rakstu krājumā. Par Veidenbaumu stāsta – viena no krājuma sakārtotājām, literatūrzinātniece Māra Grudule, viņa šobrīd arī strādā pie monogrāfijas par Eduardu Veidenbaumu. Un viena no referātu autorēm – muzikoloģe Ligita Ašme, viņa pētījusi kā Eduarda Veidenbauma dzeja turpinājusi savu dzīvi mūzikā. Laiku pa laikam Latvijas kultūrtelpa piedzīvo pa kādai Eduarda Veidenbauma reinkarnācijai. 1987. gadā, kad iznāca Jura Kulakova “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, pats komponists, veidenbaumiskās brillītēs ar naģeni galvā un gatavību spriest par mūžīgām lietām, likās kā dzīvs pierādījums, ka Veidenbaums ir nemirstīgs. Taču kopš 2009. gada šo vietu ar pārliecību ieņem atraktīvais igauņu dzejnieks Contra, viņš Veidenbaumu atdzejo, skandē, izdzied, un arī tas vēl nav viss – viņš vairākkārtīgi nogājis kājām Veidenbauma ceļu no Tērbatas līdz pat “Kalāčiem”. Fragments no sarunas, kas notika 2014. gadā, kad Contra bija iztulkojis visus Veidenbauma zināmos dzejoļus, un tie iznāca igauniski iznāca krājumā, kura nosaukumu burtiski varētu tulkot kā ”Nelasiet mani”. Viena no tēmām Eduarda Veidenbauma pētniecībā, kas šobrīd atkal aktualizēta: studentu dzīve Tērbatā 19. gadsimta beigās, atzīst Māra Grudule. No mazliet negaidīta skatu punkta par to krājumā, rakstā “Nokļūšana Tērbatā. Ceļa semantēma laika aspektā” raksta folkloras pētniece Janīna Kursīte. Kā dažādos laikos, izvēloties lētāko tvaikoni, pavēlu uzbūvēto dzelzceļu vai pasta karieti, studenti varēja nokļūt Tērbatā? Iespējams, ka Krišjānis Barons kļuva par mūsu Dainu tēvu, izvēloties iet kājām, piecas nedēļas ilgajā ceļā no Dundagas līdz Tērbatai? Dzīšanās, skriešana, mērķtiecīga pārvietošanās pa apli vai tālē, ir arī Eduarda Veidenbauma dzejā. Vēsturnieks Jānis Šiliņš krājumā izpētījis Pīpkalonijas, kurai piederīgs bija arī Veidenbaums, pastāvēšanu pirmās latviešu intelektuāļi paaudzes kontekstā. Arī trīs jaunās paaudzes latviešu filozofus – Andreju Balodi, Aināru Kamoliņu, Andri Hiršu, katru savu pētniecisko interešu dēļ, interesē idejas, kas valdīja studentu un pasniedzēju vidū 19. gadsimta Tērbatā. Doties uz Tērbatu, tostarp Veidenbaumam pa pēdām, bija daļa no pētniecības procesa. 2017. gada rudenī, kad tapa intervija ar trīs pētniekiem, viņi pārsteidza ar Rīgā un vēlāk Daugavpilī izrādītu uzvedumu, vēsturisko fantāziju „Mehāniskais Veidenbaums”. Tā tapusi, reflektējot par vienu no nedaudzajiem Veidenbauma publicistikas darbiem, „Apcerējumi iz mekānikas”, un arī rakstu krājumā ir viņu atradumi šī raksta sakarā - “Mekāniskā Veidenbauma perspektīvas”. Darbs „Apcerējumi iz mekānikas” ir vienīgais Eduarda Veidenbauma sacerējums, par ko viņš atzinību saņem savas dzīves laikā. Veidenbaums to pabeidz 1891. gada rudenī, iesniedz vērtēšanai Maskavas latviešu godalgu komisijā, viņam tiek piešķirta prēmija 50 rubļu apmērā. Šī ziņa Eduardu Veidenbaumu sasniedz 1892. gada maija sākumā, kad Tērbatas students jau guļ nāves gultā. Un par to ir vērts aizdomāties, šobrīd mēs Veidenbaumu pazīstam vispirmām kārtām kā dzejnieku. Taču viņa paša dzīves laikā netika izdots neviens viņa dzejolis, tikai četrus gadus pēc viņa nāves iznāk Edvarda Treimaņa Zvārguļa sastādīts Veidenbauma pirmais dzejoļu krājums. Kā šie dzejoļi varēja nonākt līdz mūsdienām? 2018. gada martā uz kādreizējo Tērbatu, tagadējo Tartu, aizceļo Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde „Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks”, kas gadu vēlāk no Igaunijas aizceļoja arī uz “Kalāčiem”. Toms Treibergs reportāžā no izstādes atklāšanas Tartu iztaujā izstādes koncepcijas autoru Marianu Rižiju. Abi apstājušies pie būtiska eksponāta, klades – tādās Veidenbauma studiju biedri savulaik pārrakstīja viņa dzeju. Radio arhīvos glabājas kāds pagājušā gadsimta 60. gados tapis Eduardam Veidenbaumam veltīts raidījums. Un arī tā ir pašpietiekami interesanta pētījumu tēma, kā ap Eduarda Veidenbauma piemiņu veidojušās leģendas, ko katrs laikmets no viņa dzejas cerējis sagaidīt. Kāda loma Veidenbauma rokrakstos glabātās dzejas izplatībā, popularizēšanā bijusi kopdziedāšanas tradīcijai, par to ...