goodpods headphones icon

To access all our features

Open the Goodpods app
Close icon

Augstāk par zemi

Latvijas Radio 1

Kā tajā bērnības spēlē - jāatrod vieta, kur pakāpties. Tāda gravitācijas likumiem ačgārna loģika, taču ļoti tuva patiesu kultūras vērtību meklējumiem. Kultūra ir tā, kas dod drošības sajūtu un turpinājumu, ka šī - augstāk par zemi - sajūta. Tā vēsturē pārdzīvota ne reizi vien. Viens, divi, trīs - sākam skrējienu. Spēles noteikumi? Būt klāt radoša procesa tapšanā, apliecināt cieņu cilvēciskai drosmei iezīmēt jaunus pakāpienus, meklēt kultūras vērtību nepārtrauktību.
share icon
not bookmarked icon

All episodes

Best episodes

Top 10 Augstāk par zemi Episodes

Best episodes ranked by Goodpods Users most listened

Saruna par izrādi “Baiļu rutīna” Ģertrūdes ielas teātrī, un šī rudens starptautiskā jaunā teātra festivāla "Homo Novus" mākslas projektu "Lietisko pierādījumu muzejs". Abos šajos darbos skartā tēma – vardarbība pret sievieti. Kā runāt par ko tik personisku mākslas darbā? Kā atšķirt mākslu no sociāla projekta?
bookmark
plus icon
share episode
Kā visjēdzīgāk pavadīt pavasarī piedzīvoto, pandēmijas baiļu izraisīto, mājās sēdēšanas laiku? Kādu pašatklāsmes vai radošo jaudu tas no cilvēka spēja izvilināt? Marika Rozenberga - radoša personība, tā viņa iesaka sevi pieteikt, jo ir darbojusies gan reklāmas jomā, gan kā tulks, šobrīd viņas aizraušanās ir smaržu zināšana - to vadīja lasot dzeju, un savus tā brīža sajūtām atbilstošos dzejas atradumus apkopoja apgādā “Aminori” nesen iznākušajā latviešu dzejas izlasē “Mierinājums”, tai dots arī asprātīgs apakšvirsraksts “19. un 20. gadsimta dzejnieki – 21. gadsimta krīžu nogurdinātajiem.” Saruna par dažādu laikmetu krīžu samērošanas iespējām un spriežam, kāpēc 21. gadsimta sajūtām vislabāk atbilst 19. – 20. gadsimta pasaules izjūta. Protams, lasām priekšā dzeju. Latviešu dzejas krājumu “Mierinājums” var uzskatīt par iemūžinātu pandēmijas krīzes pieredzi. Mēs patiešām kopīgi pārdzīvojām ko nebijušu. Apmulsumu nezināmās nākotnes priekšā. Kāds varbūt pilnā nopietnībā no jauna izvērtēja savas attiecības ar iespējamu nāvi. Taču grāmatas “Mierinājums” tapšanu var skatīt arī izdevniecības “Aminori” darbības kontekstā. Ar “Aminori” zīmolu grāmatas iznākt sāka 2018. gadā, un kā pirmā iznāca ļoti grezna, Marikas Rozenbergas veidota grāmata “Sarunas ar Juri Jurjānu”. Kad atgādinu par šo pieredzi, Marika saka, ka viņai licies būtiski ieinteresēt mākslā arī tos, kas pasauli varbūt labprātāk tver caur vārdu. Tāpēc arī tapušas sarunas ar mākslinieku, komentāri vizuāli tveramajam. Arī ar personību saistītu dzejas grāmatu tapšana ierakstīta izdevniecības radošajā vēsturē, 2019. gada beigās “Aminori” iedibināta tika sērija “Dzejas teātris”, kurā patlaban gan iznākusi viena grāmata: aktrises Ditas Lūriņas veidotā viņai nozīmīgo dzejoļu izlase, grāmata “Ar vieglu skrāpējumu ādā”. Ar Dzintara Soduma balvu tika apbalvota Viktora Freiberga “Kinomāna slimības vēsture”, arī to varētu pieskaitīt pie sarunu grāmatām, šai gadījumā gan Viktora freiberga sarunbiedrs ir viņš pats vai viņa slimība, un šī saruna ir par kino. Marikas Rozenbergas patreizējā aizraušanās ir smaržu pasaule, sadarbībā ar meitu Loti Vilmu Vītiņu tapa bilžu grāmata bērniem “Dzejnieks un smarža”, šogad novērtēta ar Jāņa Baltvilka balvu. Šobrīd “Aminori”, ir ne tikai izdevniecība, bet arī mākslas telpa Valdemāra ielā 69, kur šobrīd skatāma Ēvī Upenieces tēlniecība, tā ir arī viena no vietām, kur iegādāties latviešu dzejas izlasi “Mierinājums”, to var meklēt arī Jāņa Rozes grāmatnīcu tīklā.
bookmark
plus icon
share episode
Vēl tikai līdz septembra beigām, kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Rīgā, skatāma izstāde “Etā mīnā zīben zāben! Bērnu skaitļi Oto Bonga krājumā”. Šī ir izstāde, kurā satek vairāki stāsti: tas ir stāsts par līdz šim mazāk pētītu mutvārdu folkloras apakšžanru – bērnu skaitāmpantiem un spēlēm ar valodu, tas ir stāsts par Otrā pasaules kara bēgļiem un arī par vācbaltu bibliofīlu, krājēju Oto Bongu. Stāsta izstādes kuratore Zane Zajančkauska, grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders un muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” speciāliste Marianna Auliciema. Liecību par Baltijas telpu krājējs Vācbaltietis Oto Bongs, visu mūžu krāja pagātnes liecības par Baltijas telpu – grāmatas, kartes, iespieddarbus. Arī mutvārdu folkloru: šīs izstādes stāsts ir par pagājušā gadsimta 40. gadu otro pusi, kad Oto Bongs, pats būdams kara svaidīts bēglis, mērķtiecīgi apbraukāja vairāk nekā 60 latviešu pārvietoto personu nometnes, savācot apjomīgu, un arī tā laika folkloras pētniecības tendencēm neparastu latviešu folkloras krājumu – bērnu skaitāmpantus. Tagad šie skaitīkļi ir daļa no Oto Bonga krājuma, kas kopš 1951. gada Vācijā bija pazīstams ar nosaukumu Baltijas Centrālā bibliotēka, pagājušā gadsimta 90. gadu vidū tas atgriezās Latvijā. Aina, kas paveras acīm Ziemeļblāzmas skaistās ēkas gaišajās zālēs, ir gluži cita rakstura. Tajā nav nekā no krāšanas un pētniecības nopietnības, drīzāk – tīrs spēles prieks. 1. septembra pēcpusdienā, no rīta svinīgi saposti, tagad, pēcpusdienā, jau drusku paspūruši bērni aizrautīgi ripina pa grīdu skaitāmpantu zilbēm aprakstītas ping ponga bumbiņas, priecājoties par to nogruvumu gaisīgi uzbūvētajā ripināmtrasē. Un lēkā pa krāsainiem, dīvainas formas spilveniem, no kuriem skan skaitāmpanti izstādes divās telpās veidojot skaitāmpantu kori, ko līdzīgu tam, ko dzirdējāt raidījuma sākumā. Izstādes “Etā mīnā zīben zāben! Bērnu skaitļi Oto Bonga krājumā” kultūras pilī Ziemeļblāzma veidotājas ir kuratore Zane Zajančkauska un dizainere Ilze Kalnbērziņa-Prā, pieaicinot pētniekus un māksliniekus kā sadarbības partnerus. Izstādes ieceres "vaininieks" - iespaidīga klade Izstādē “Etā mīnā zīben zāben! Bērnu skaitļi Oto Bonga krājumā” satek vairāki stāsti. Te ir stāsts par līdz šim mazāk pētītu mutvārdu folkloras daļu – skaitāmpantiem, stāsts par Otrā pasaules kara bēgļiem, viņu dzīvi svešumā, un arī par pašu Oto Bongu. Dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur šobrīd glabājas Oto Bonga krājums, lai tiktos arī grāmatniecības pētnieku Viesturu Zanderu. Šobrīd “Ziemeļblāzmā” skatāmās izstādes iecere izaugusi no viena vienīga 2018. gada izstādes “Oto Bongs. Krājējs” eksponāta – iespaidīgās klades. Dizainere Ilze Kalnbērziņa-Prā bija arī šīs, Nacionālajā bibliotēkā skatāmās izstādes, iekārtotāja. Lasot Oto Bonga dzīves gājumu, mēs uzzinām par cilvēku, kura dzīvi mētājuši pasaules vēstures lielie notikumi. Tomēr viņš ir spējis šajos juku laikos atrast savai dzīvei uzdevumu. Rīdzinieks otrajā paaudzē, guvis labu sākuma izglītību, taču nekad nav piederējis akadēmiskajai videi. Oto Bongs bijis entuziasts, un tieši tāpēc reizēm viņa interešu loks bijis atšķirīgs, arī metodes bibliogrāfisko retumus iegūšanai. Oto Bongs četrdesmito gadu otrajā pusē, kad pierakstīti šie skaitāmpanti, vēl ir jauneklis, divdesmitgadnieks. Kas viņu pamudināja pievērsties folkloras vākšanai? Vēl viens aspekts, kas pārsteidz viņa biogrāfijā. Oto Bongs ir vācbaltietis, 1939. gadā repatriējies uz Vāciju. Un tomēr visu mūžu uzskatījis par piederīgu Baltijas kultūrtelpai, strādājis tās atmiņas saglabāšanai. Viens no izstādes “Etā mīnā zīben zāben! Bērnu skaitļi Oto Bonga krājumā” eksponātiem ir uzlikts uz vitrīnas, kurā var noskatīties video par dzīvi Otrā pasaules kara bēgļu nometnēs, ir tāda jocīga burtnīca, tāda kā piezīmju klade. Šķiet, ka šī izstāde “Ziemeļblāzmā” faktiski ir mēģinājums iejusties, apjēgt vēstures notikumus, no muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” aizņemoties vairākstundu intervijas ar kādreizējiem kara bēgļiem, klausoties šos stāstus, ar mērķi atrast mūsdienām noderīgas vērtības kādreizējo trimdīšu stāstos. Sarunāšanās ir varena lieta! Jo, savukārt, “Latvieši pasaulē” muzeja speciāliste Marianna Auliciema ir pārsteigta, cik mūsdienīgas bijušas Oto Bonga intereses, par pētījumu tēmu izvēloties tieši bērnu folkloru, skaitāmpantus. Viena no izstādes sadaļām ir arī videoliecība, izveidota no bēgļu stāstiem.
bookmark
plus icon
share episode
Raidījuma Augstāk par zemi ciklā “Tandēms” viesojamies rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa „Brakos”. Cikla mērķis ir atklāt tos „neredzamos” cilvēkus, kas bijuši klāt, ietekmējuši un palīdzējuši mūsu kultūrvēsturē labi zināmu personību tapšanā. Šis stāsts būs par Rūdolfa Blaumaņa māti Karlīni, tēvu - muižas pavāru Matīsu. Un „Braku” sētu, kurā mākslīgi tika apstādināts laiks Rūdolfa Blaumaņa piemiņas saglabāšanas vārdā. Ceļvede "Brakos" šajā reizē ir muzeja vadītāja Zinta Saulīte. Pirms turpināt stāstu, jāatzīstas, ka pandēmijas posts sajaucis ne tikai šī gada tūrisma sezonu muzejniekiem, bet arī žurnālista darbu – šī radio raidījuma tapšanas un izskanēšanas laikus. Saruna notika agrā pavasarī, un nodoms, ierodoties Brakos, bija dzimšanas dienā godināt Rūdolfa Blaumaņa māti, Karlīni Paulīni Blaumani. Skulptūra pie ieejas Braku muzejā, kurp ar Zintu Saulīti dodamies, stāsta par kādām citām Rūdolfa Blaumaņa mātes dzimšanas dienas svinībām pirms 112 gadiem. Muzejā sagaida "Braku" memoriālā muzeja vadītāja kopš 1978. gada, šobrīd – muzeja galvenā speciāliste Anna Kuzina. Raidījuma cikla “Tandēms” mērķis ir stāstīt par Latvijas kultūrvēstures dižām personībām, vēršot uzmanību arī uz viņu laikabiedriem, apstākļiem, notikumiem, cilvēkiem, tandēmā ar kuriem tās veidojušās. Viesojoties rakstnieka dzimtajās mājās uzzinām vairāk par Rūdolfa Blaumaņa vecākiem – Braku saimnieci Karlīni Blaumani, tēvu – Matīsu Blaumani, arī brāli Arvīdu, kura trīs dēli turpina "Braku" Blaumaņu dzimtas atzaru. Anna Kuzina ir vairāku Rūdolfam Blaumanim veltītu grāmatu autore, šopavasar par nopelniem Latvijas valsts labā viņa tika sumināta kā Atzinības krusta komandiere. Par viņas sastādītajām grāmatām vēl šai raidījumā runāsim, bet laikam jau ievērojamākā no tām – “Blaumanis tuvplānā”, kas 2014. gadā saņēma arī Latvijas literatūras gada balvas speciālbalvu, un šai grāmatā autore iet to pašu ceļu, ko mēs šai raidījumu ciklā, viņa raksturo cilvēkus, kas veidoja rakstnieka dzīvi. Šogad Annas Kuzinas sastādīta, iznākusi “Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca”, bet Annai Kuzinai padomā jau nākamais pētījums, viņa gribētu kādreiz izrakstīt visas tās dziesmas, kas pieminētas Blaumaņa lugās, arī Rūdolfa Blaumaņa dzeja pārtapusi neskaitāmās dziesmās. "Braku" saimniecība ir sena, pirmoreiz rakstos minēta 1811. gadā, un arī gleznaini skaista. Tā atrodas stāva kalna galā, aiz ēkām paveras plašs skats uz apkaimi, un tajā ir kas teatrāls. Kopš 1968. gada "Braku" pagalmā brīvdabas izrādēs spēlētas Skroderdienas un arī citas Blaumaņa lugas. 2013., Rūdolfa Blaumaņa 150. jubilejas, gadā režisors Viktors Jansons vairākkārtīgi teatralizētā lekciju ciklā “Uzpēlēsim Blaumani” Braku sētas shēmu izmantoja, lai slēgtu perimetru veidojošo māju taisnstūri, ko savieno iemītnieku taciņas – no mājas uz kūti, uz klēti, uz aku – un aizvāko debessjums, paceltu cilvēciskas esamības kosmosa augstumos. Ar Braku muzeja vadītāju Zintu Saulīti turpinām ekskursiju, nu jau īstajā "Braku" pagalmā. Ar Zintu Saulīti izstaigājam arī "Braku" dzīvojamo māju. Priekšistabā klavieres, kas vedina uz domām par saviesīgu dzīvi, kopīgu muzicēšanu, ciemiņu klātbūtni. 1929.gadā Kārlis Skalbe uzraksta „Atmiņas par Blaumani”: "Laimīgā vieta – Ērgļi, kur „starp kupliem, mežainiem pakalniem spīdēja mazi ezeri un Ogres līči un kur mēs toreiz dzīvojām. Rūdolfs Blaumanis, jaunais mūziķis Aleksandrs Būmanis bija pastāvīgi viesi pagasta mājā un skolā, kur mēs bieži satikāmies. Vasarā, kad Blaus svinēja savu vārda dienu („Pēterus”), tur kādreiz ieradās arī Akuraters, kurš toreiz bija skolotājs Jumurdā, un Antons Austriņš no Piebalgas. Atmiņā palikusi kādreiz Ērgļu skolā redzētā Emīļa Dārziņa gaišā, apolloniskā galva. Šie gadi, kurus es še pavadīju (..) pieder pie laimīgākiem manā mūžā. Še es iemantoju neaizmirstamus draugus. Viens no tiem bija Rūdolfs Blaumanis. Un, kad Blaumanis būšot bagāts, viņi celšot Brakos trīs mājas – Blaumanim, Akurateram, Skalbem. Blaumanis nu jau labi pagulējies smilšu kalnā. Trīs mājas laimīgai draudzībai un netraucētai gara dzīvei paceļas un nolaižas spulgojošā ezera malā – mūsu gaisa pilis!” Un šai “ulubelei” pa vidu – taču jau arī Braku saime un vispirmām kārtām Rūdolfa Blaumaņa māte."
bookmark
plus icon
share episode
Sarunu cikla ar mākslinieci Ievu Jurjāni noslēgumā viesojamies viņas darbnīcā Pārdaugavā, kur top jauni portreti izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums”, kas novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Izstādei pietrūkst vēl viena portreta: Ievas Jurjānes pašportreta. Cikla noslēdzošajā raidījumā atgriezīsimies pie agrākajās sarunās uzvirmojušiem jautājumiem, kā arī iezīmējam pašas savu vietu šai sarunu iezīmētajā telpā. Ievas Jurjānes darbnīca Pārdaugavā atrodas cara laika Rīgas koka ēkā, kuras fasādē un trepju telpā joprojām saglabājies pārsteidzoši daudz koka detaļu. Ievas Jurjānes darbnīca izbūvēta bēniņos, baltās sienas, jumta logu gaisma kontrastē ar zemdarbnīcas esošā dzīvokļa ēnu spēlēm un krāsām. Mani darbnīcā interesē izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” no jauna tapušie portreti, un tie patiešām ir - darbnīcas centrā, pagaidām gan vēl pagriezti pret sienu. Taču nevaru nenovērtēt arī Ievas scenogrāfes ķērienu, kas skaidri sajūtams katrā darbnīcas jumta liekuma izveidotajā telpas kabatiņā. Pie viena no jumta balstiem trīs dūraiņi. Bez sākuma un gala, bez konteksta. Taču vilina acis savā krāsainībā, valkāta cimda garšīgajā materialitātē. Arī gaidāmajā izstādē Daugavpilī Ievai Jurjānei ļoti būtiska ir telpa, iespēja izpausties kā savas izstādes iekārtotājai. Pandēmijas piesardzība bija aizkavējusi nodomu jau pavasarī doties apskatīt izstādes telpas, beidzot tas ir noticis. "Man ir jāuztaisa vēl viena bilde, kas ir tāda atslēgas bildes, kas ir pašportrets," jau rezumējot sarunu, atvadoties nosaka Ieva Jurjāne. ... un es pie sevis nodomāju, ka šajā gadījumā sarunu sadaļu, kas, topot izstādei "Gals. Sākums" ir daļa no mākslinieces metodes, no darba tapšanas, esam veikuši mēs visi kopā šajā saruna ciklā.
bookmark
plus icon
share episode
Raidījumā Augstāk par zemi skan sarunu cikls ar mākslinieci Ievu Jurjāni, kas top, viņai gatavojoties izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” - tā novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Kāda tā būs? Vismaz atsevišķus topošās izstādes darbus jums ir iespēja atmiņā atsaukt jau tagad, jo izstāde Daugavpilī patiesi būs turpinājums - 2018. gada izstādei “Gals & Sākums” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Iespējams, vai nu klātienē vai ar mediju starpniecību daļu no darbiem būsiet pamanījuši – tie ir lielformāta sirmgalvju un zīdaiņu portreti, augu, mirušu putni zīmējumi akvarelī. Ieva Jurjāne pati savas izstādes ieceri dēvē par pētījumu – kas ir dzīve? Kas ir tas, ko mums priekšā pasaka daba, kas ir tas neizzināmais, taču jutekļos sajūtamais dzīvības dzimšanas brīnums? Portretējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, savā dzīves pieredzē sasaistot laikmetus, par būtisku izstādes tapšanas procesa daļu kļuva sarunas portretam topot, Ieva Jurjāne kādā brīdī tās sāka arī ierakstīt. Raidījumā skan fragmenti no sarunām ar mākslinieci Džemmu Skulmi, valodnieku Valdi Bisenieku, cilvēktiesību aizstāvi un disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Ievas Jurjānes ierakstītās sarunas atšķiras no presē ierastajām intervijām. Tās atšķiras ar savu nemērķtiecību, drīzāk – savstarpēju labvēlību, un – kas arī domas dzimšanai ļoti svarīgi – lēnumu. Šis nesteidzīgums un lēnīgums ir arī mūsu sarunās ar Ievu Jurjāni. Topot šim sarunu ciklam, tiekamies reizi nedēļā vai divās jau kopš pavasara, sarunas noteikumi ir nemainīgi – tās notiek tikai un vienīgi pašu portretu klātbūtnē. Un tas brīnumainākais, ko šādi neierasti žurnālista darba nosacījumi ir panākuši, arī sarunu starplaikos runātais dzīvi sevi atgādina, domu graudiem uzslāņojas aktuālie notikumi. Lūk, ieraksts, kas tapa, ārpus šī sarunu cikla, īsi pēc vienas no portretos redzamajām, Ievai Jurjānei ļoti būtiskas personības, Džemmas Skulmes aiziešanas mūžībā. Tas bija skaisti un nozīmīgi, ka Ievai bija stāsts. Džemmas stāsts. No Džemmas Skulmes vēstules: “Ieviņ, šodien skatīju Tavu izstādi. Man bija prieks, pārsteidza - Tikšanās ar ļoti nopietnu MEISTARU, pārliecinošu, nodoma skaidrību, uzdevuma atradumu, jutos kā kādā vecā foliantā atradusi sen meklēto šifru! Ir senčiem, ir putniem !!! Sākums mani tā kā mazāk saistīja, apbrīnojama Tava Griba sākuma Nekam (bezpersonība ,vēl) veltīt veselu telpu, ielogojumus, tikai tāda GARA APZINĪBA (teātrī skolota) to var veikt! (Ceru, ka saprati, ka še runāju par bēbīšiem). Mani stipri pārsteidza Tavu gleznu nobeiguma "slepenais rafinējums", to es kā pielietojamu mums kopā strādājot nepieredzēju. Portretam gandrīz vairs spēka nebija, knapi vilkos. Konstatēju, ka muzejā grūtāk elpot! Bučas, Džemma.” Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums" Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra. Ieva Jurjāne saka, ka viens portrets viņai vēl līdz novembrim jāuzglezno. Pašportrets.
bookmark
plus icon
share episode
Turpinām sarunu ciklu, topot mākslinieces Ievas Jurjānes izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums”. Sarunu, kas ir pamatīga kā Ievas Jurjānes izstādes iecerē pieteiktais nodoms: veikt pētījumu – kas ir dzīve? Šoreiz saruna par cilvēka un dabas attiecībām, par mirušu putnu un augu botāniskajiem zīmējumiem šai izstādē. Tinam no iepakojuma plēves ārā jau reiz - 2018. gadā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā notikušajā izstādē “Gals & Sākums” parādītos darbus - tie ir sirmgalvju, zīdaiņu portreti, augu un putnu zīmējumi. Iemesls, kāpēcraidījuma veidotāja Anda Buševica, izvēlējusies būt klāt jaunās izstādes tapšanas procesā, viņa vēlas Ievas Jurjānes darbiem pievienot to, kam parasti nekad neatliek laika – sarunu. Līdzšinējā sarunā Ieva Jurjāne vairākkārtīgi, taču it kā šauboties, meklē izstādes "Gals & Sākums” ieceres iztekas avotu. Vai impulss bija deviņdesmitgadnieces Venijas Rācenes portrets? Vēlme aizsniegt cilvēka dzīves pieredzes tālāko punktu, izprast kā jūtas cilvēks, kas aizdzīvojis līdz sirmam vecumam? Bet varbūt atklāsme bija tieši zīdaiņu portreti – mazo sejiņu vecišķais viedums, kas tikai dzīves tālākajos mēnešos pārtop bērnišķīgi eņģeliskā apaļumā. Šodien darbnīcai Antonijas ielā pie sienām atkal jauni divmetrīgi zīmējumi, tie ir mirušu putnu un sērijveidā atkārtoti augu botāniskie zīmējumi, un mēs atkal runājam par aizsākumu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.
bookmark
plus icon
share episode
Turpinām stāstu par topošo Ievas Jurjānes izstādi “Gals. Sākums. Turpinājums”, kas novembrī gaidāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šoreiz sarunas fokusā izstādei tapušie zīdaiņu portreti. Māksliniece stāsta par savu apbrīnu, ciešā vērojumā atklājot, ka zīdainī, līdzīgi kā ozola zīlē, jau pavisam maziņā, ir ieprogrammētas visas viņa dzīves iespējas. Turpinām cikla iepriekšējā raidījumā pieteikto pētījumu – kas ir dzīve? Ieva Jurjāne šādu tēmu mākslā pieteica jau 2018. gadā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja centrālajā ēkā bija skatāma mākslinieces sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals & Sākums”. Šis ir otrais raidījums četru raidījumu ciklā, un iepriekšējā sarunā tikai pamazām sāku noticēt mākslinieces pieteiktajai metodei: skrupulozi, ar dabas pētnieka precizitāti pārzīmēt acīmredzamo, līdz, laika ilgstamībā, vērojumā, pietuvinājumā, jutekliskais sāk atklāt arī kaut ko no tā, kas stāv jau aiz redzamā. Portretējot sirmgalvjus, teju simtgadu vecumu sasniegušos, par daļu no darba procesa kļuva sarunas, kas arī tika dokumentētas ierakstos, to fragmenti kļuva par daļu no izstādes, un skan arī šajos raidījumos. Šodienas sarunas tēma - jaundzimušo, zīdaiņu portreti, un bēbīšus portreta tapšanas laikā līdzīgā veidā intervēt, protams, nebija iespējams, tomēr Ieva Jurjāne atrada veidu kā nodot portreta tapšanas brīža sajūtas izstādes skatītājiem: viņa lūdza bērnu vecākiem ierakstīt izsaucienus, zīšanu, čāpstināšanu, raudāšanu, skaņas, ar kādas mazā dzīvība izdod, dzīves pirmajos mēnešos augot neticamā ātrumā. Raitis Upens tās samontēja cilpā, kurā nevis kāds konkrēts bēbītis, bet visi attēlos redzamie zīdainīši reizē skaņu ierakstā gulgo, radot jaunu, visaptverošu stāstu par kādu bezgalīgu dzimšanas procesu. Sarunas noteikumi paliek iepriekšējie: ar Ievu Jurjāni tiekamies jau kopš pavasara, reizi nedēļā vai divās, nesteidzīgai, iepriekš neparedzamai sarunai. Runājot par kādu konkrētu portretu, tas arī tiek izvilkts no kaudzes un sarunas brīdī ir mūsu acu priekšā. Un jāatzīst, ka katrā tikšanās reizē, sarunas sadaļā sajūta, ieejot telpā atšķiras. Pirms nedēļas mēs runājām par sirmgalvjiem: divmetrīgie portreti, tik lieli, ka portretētie uz mani nolūkojās it kā no augšas, tikuši augstāk pēc dzīvē paveiktā, tālāk pēc nodzīvotā mūža nogriežņa. Tagad telpā ir bēbīšu bildes, apaļos rāmjos kā burbuļi, portretēto pozas ir negaidītas, atbrīvotas, arī manī radot barokālu augšuptiecības, nenoteiktības un liela gaišuma sajūtu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.
bookmark
plus icon
share episode
Top jauna izstāde, mākslinieces Ievas Jurjānes pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai sirmgalvju un zīdaiņu portretu izstādei “Gals un Sākums” novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā gaidāms “Turpinājums”. Raidījumā Augstāk par zemi jūlija mēnesī iesim līdzi mākslinieces vērienīgajai un utopiskajai iecerei veikt pētījumu – kas ir dzīve? – nesteidzīgās sarunās par būtisko. Raidījuma ieraksts tapis mākslinieces Ievas Jurjānes darbu noliktavā, puspagrabstāvā Antonijas ielā Rīgā, netālu no Nacionālā Mākslas muzeja. Pirms diviem gadiem Nacionālā muzeja centrālajā ēkā bija skatāma Ievas Jurjānes sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals un Sākums”. Esam ar Miķeļa Liniņa, kurš ar filmu kameru arī ir klātesošs darbnīcā, palīdzību izpakojušas no burbuļplēves kopš izstādes beigām šeit noglabātos portretus, un iemesls tam – novembrī gaidāmā izstāde. Ieva Jurjāne pati vēlas vēlreiz redzēt jau gatavos darbus. Šobrīd top arī jauni. Tos filmēt, un, atsaucoties uz manu jau pirms laba laika izteikto lūgumu intervijai, viņa ļauj arī mums abiem – filmkamerai un ieslēgtam diktofonam būt klāt šai telpā. Būt par punktiem telpā, kas palīdz koncentrēties, sakārtot domas pirms gaidāmās izstādes “Gals. Sākums. Turpinājums.”. "Daļa zīmējumu bija tapuši tādā bezapziņas stāvoklī, tie ir tie dabas zīmējumi un to mirušo putnu zīmējumi. Bet manas mammas nāve bija šoks, no kā nevarēja iziet ārā tīri cilvēcīgiem līdzekļiem, man bija noteikti jāpiedzīvo kaut kāda atpazīšana caur to savu mākslinieka aicinājumu, caur zīmēšanu," atklāj Ieva Jurjāne, runājot par to, no kā dzimst impulss šādai izstādei. "Es nezinu, kā ir citām profesijām, bet māksliniekam jau zīmēšana ir viņa ķermeņa turpināšanās. Tur ir ļoti daudz uzkrājies kaut kādas pieredzes, kas ir mana profesionālā, bet tā jau nav tā svarīgākā. Svarīgākais ir tas, ka cilvēkam visu laiku jāturpina sevi kaut kā definēt, lai viņš vispār spētu tālāk dzīvot." "Es ar tādu milzīgu pārsteigumu katru gadu, katru dzīves dienu saprotu, ka viss ir tik interesanti un saistīts un ka to, ko es agrāk domāju, ka tas var pavērsties pilnīgi citā rakursā. Kamēr es to nedomāju kopā ar zīmēšanu, tā domāšana ir nenormāli tukša un tāda tukša muldēšana. Bet ja tā doma notiek reizē ar zīmēšanu, tad tur iespējams kaut ko pateikt," turpina Ieva Jurjāne. "Kad mamma aizgāja, tad daudzas lietas tā kā sasummējās kā tēlu blīvums, viss dzīvē piedzīvotais, ārkārtīgi koncentrētais filmēšanas periods ar "Melānijas hroniku", tur ļoti daudzas lietas satikās tajā brīdī, un vispār apjēgt to, kas ir cilvēka dzīve, kā tas ir iespējams." "Un tā ļoti it kā nevainīgi, pat nezinot, kur tos varētu aizvest, man likās, ka man jāpataustās tajā iespējamībā, kas notiek ar cilvēku, ja viņš nodzīvo līdz maksimāli galējam iespējamam vecumam, tuvu tiem simts gadiem. Es domāju, kas viņus ir noturējies tik ilgi dzīvē, kas ir tas dzīves noslēpums, kuru viņi var mēģināt izstāstīt ar savu klātbūtni. Tad es tādā minējumu formā gāju pie pirmās monētas zīmējumu varones, un tā bija lībiete Ēdrom. Tas īstenībā arī bija tā kā personisku asociatīvu iemeslu pēc, jo viņa, kā mana mamma bija teikusi, izskatījās pēc mammas vecmāmiņas. Ļoti līdzīga. Un tas manu mammu bija fascinējis pie Ēdrom," atklāj Ieva Jurjāne. Mākslas kritiķe Santa Mičule-Hirša, recenzējot 2018. gada izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā, interneta mākslas un kultūras portālā “Artteritory” raksta, ka “būtisks Jurjānes izstādes elements ir lēnums. Tas jaušams detalizētajā cilvēku atveidē akvareļtehnikā un laikietilpīgajā darbā ar modeļiem, kas māksliniecei ilgstoši pozējuši. Arī izstādes iekšējais ritms ir ļoti meditatīvs, katrs eksponāts uzvedina uz ilgākām pārdomām un katru no tiem gribas skrupulozi izpētīt.” Lēnīgums, nesteidzīga piepildītība ir laikam arī mans lielākais pēdējā laika atklājums. Pandēmijas apturētajā ierobežotas apkārtstaigāšanas un cilvēku satikšanas laikā jau kopš pavasara es patiešām izbaudīju garas sarunas ar Ievu Jurjāni, tiekoties reizi nedēļā vai divās. Nevienai no mums nebija skaidrs, kas no šiem stāstiem varētu izšķilties, taču atkārtotās tikšanās pamazām apauga ar aizvien jauniem notikumiem, sajūtām. Mainījās gadalaiki, uzzināju kā rit dzīve dažādos diennakts laikos kvartālā starp Medicīnas muzeju un Krievijas vēstniecību, iepazinu brīnišķīgo mājas saimnieci Annu, saņēmu četru, pat septiņu stundu garus portreta tapšanas laikā tapušu sarunu ierakstus. Saruna ar Ievu Jurjāni ikreiz sākās ar attiecīgā portreta klātbūtni – tas bija viens no sarunas nosacījumiem katrā mūsu tikšanās reizē. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.
bookmark
plus icon
share episode
3. oktobrī svinama Eduarda Veidenbauma dzimšanas diena, šogad jau 153. dzimšanas diena. Taču piemiņas sarīkojums dzejnieka memoriālajā muzejā "Kalāčos", Priekuļu novada Liepas pagastā, tiek rīkots šodien, 4.oktobrī, un tajā arī rakstu krājuma "...kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts... EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija" atvēršanas svētki. Krājumā publicēti 2017. gadā Rīgā un Tartu notikušās konferences materiāli. Eduards Veidenbaums nodzīvoja tikai 24 gadus, viņa dzīves laikā netika publicēts neviens viņa dzejolis. Taču patiesi apbrīnojama ir viņa spēja nelikt mūs mierā nu jau vairāk nekā gadsimtu. Veidenbaums jau līdz šim, mainoties paaudzēm un laikmetiem, ticis atklāts vairākkārtīgi, tēmas, kas aktualizējušās pēdējo gadu desmitu laikā, iezīmējas arī pēdējā laika vērienīgākā Eduardam Veidenbaumam veltītā notikuma, viņa simtpiecdesmitgades konferences referātos, un attiecīgi – nupat iznākušajā rakstu krājumā. Par Veidenbaumu stāsta – viena no krājuma sakārtotājām, literatūrzinātniece Māra Grudule, viņa šobrīd arī strādā pie monogrāfijas par Eduardu Veidenbaumu. Un viena no referātu autorēm – muzikoloģe Ligita Ašme, viņa pētījusi kā Eduarda Veidenbauma dzeja turpinājusi savu dzīvi mūzikā. Laiku pa laikam Latvijas kultūrtelpa piedzīvo pa kādai Eduarda Veidenbauma reinkarnācijai. 1987. gadā, kad iznāca Jura Kulakova “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, pats komponists, veidenbaumiskās brillītēs ar naģeni galvā un gatavību spriest par mūžīgām lietām, likās kā dzīvs pierādījums, ka Veidenbaums ir nemirstīgs. Taču kopš 2009. gada šo vietu ar pārliecību ieņem atraktīvais igauņu dzejnieks Contra, viņš Veidenbaumu atdzejo, skandē, izdzied, un arī tas vēl nav viss – viņš vairākkārtīgi nogājis kājām Veidenbauma ceļu no Tērbatas līdz pat “Kalāčiem”. Fragments no sarunas, kas notika 2014. gadā, kad Contra bija iztulkojis visus Veidenbauma zināmos dzejoļus, un tie iznāca igauniski iznāca krājumā, kura nosaukumu burtiski varētu tulkot kā ”Nelasiet mani”. Viena no tēmām Eduarda Veidenbauma pētniecībā, kas šobrīd atkal aktualizēta: studentu dzīve Tērbatā 19. gadsimta beigās, atzīst Māra Grudule. No mazliet negaidīta skatu punkta par to krājumā, rakstā “Nokļūšana Tērbatā. Ceļa semantēma laika aspektā” raksta folkloras pētniece Janīna Kursīte. Kā dažādos laikos, izvēloties lētāko tvaikoni, pavēlu uzbūvēto dzelzceļu vai pasta karieti, studenti varēja nokļūt Tērbatā? Iespējams, ka Krišjānis Barons kļuva par mūsu Dainu tēvu, izvēloties iet kājām, piecas nedēļas ilgajā ceļā no Dundagas līdz Tērbatai? Dzīšanās, skriešana, mērķtiecīga pārvietošanās pa apli vai tālē, ir arī Eduarda Veidenbauma dzejā. Vēsturnieks Jānis Šiliņš krājumā izpētījis Pīpkalonijas, kurai piederīgs bija arī Veidenbaums, pastāvēšanu pirmās latviešu intelektuāļi paaudzes kontekstā. Arī trīs jaunās paaudzes latviešu filozofus – Andreju Balodi, Aināru Kamoliņu, Andri Hiršu, katru savu pētniecisko interešu dēļ, interesē idejas, kas valdīja studentu un pasniedzēju vidū 19. gadsimta Tērbatā. Doties uz Tērbatu, tostarp Veidenbaumam pa pēdām, bija daļa no pētniecības procesa. 2017. gada rudenī, kad tapa intervija ar trīs pētniekiem, viņi pārsteidza ar Rīgā un vēlāk Daugavpilī izrādītu uzvedumu, vēsturisko fantāziju „Mehāniskais Veidenbaums”. Tā tapusi, reflektējot par vienu no nedaudzajiem Veidenbauma publicistikas darbiem, „Apcerējumi iz mekānikas”, un arī rakstu krājumā ir viņu atradumi šī raksta sakarā - “Mekāniskā Veidenbauma perspektīvas”. Darbs „Apcerējumi iz mekānikas” ir vienīgais Eduarda Veidenbauma sacerējums, par ko viņš atzinību saņem savas dzīves laikā. Veidenbaums to pabeidz 1891. gada rudenī, iesniedz vērtēšanai Maskavas latviešu godalgu komisijā, viņam tiek piešķirta prēmija 50 rubļu apmērā. Šī ziņa Eduardu Veidenbaumu sasniedz 1892. gada maija sākumā, kad Tērbatas students jau guļ nāves gultā. Un par to ir vērts aizdomāties, šobrīd mēs Veidenbaumu pazīstam vispirmām kārtām kā dzejnieku. Taču viņa paša dzīves laikā netika izdots neviens viņa dzejolis, tikai četrus gadus pēc viņa nāves iznāk Edvarda Treimaņa Zvārguļa sastādīts Veidenbauma pirmais dzejoļu krājums. Kā šie dzejoļi varēja nonākt līdz mūsdienām? 2018. gada martā uz kādreizējo Tērbatu, tagadējo Tartu, aizceļo Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde „Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks”, kas gadu vēlāk no Igaunijas aizceļoja arī uz “Kalāčiem”. Toms Treibergs reportāžā no izstādes atklāšanas Tartu iztaujā izstādes koncepcijas autoru Marianu Rižiju. Abi apstājušies pie būtiska eksponāta, klades – tādās Veidenbauma studiju biedri savulaik pārrakstīja viņa dzeju. Radio arhīvos glabājas kāds pagājušā gadsimta 60. gados tapis Eduardam Veidenbaumam veltīts raidījums. Un arī tā ir pašpietiekami interesanta pētījumu tēma, kā ap Eduarda Veidenbauma piemiņu veidojušās leģendas, ko katrs laikmets no viņa dzejas cerējis sagaidīt. Kāda loma Veidenbauma rokrakstos glabātās dzejas izplatībā, popularizēšanā bijusi kopdziedāšanas tradīcijai, par to ...
bookmark
plus icon
share episode

Show more

Toggle view more icon

FAQ

How many episodes does Augstāk par zemi have?

Augstāk par zemi currently has 143 episodes available.

What topics does Augstāk par zemi cover?

The podcast is about Society & Culture and Podcasts.

What is the most popular episode on Augstāk par zemi?

The episode title 'Vardarbība pret sievieti: Kā runāt par ko tik personisku mākslas darbā?' is the most popular.

What is the average episode length on Augstāk par zemi?

The average episode length on Augstāk par zemi is 30 minutes.

How often are episodes of Augstāk par zemi released?

Episodes of Augstāk par zemi are typically released every 7 days.

When was the first episode of Augstāk par zemi?

The first episode of Augstāk par zemi was released on Mar 1, 2020.

Show more FAQ

Toggle view more icon

Comments

0.0

out of 5

Star filled grey IconStar filled grey IconStar filled grey IconStar filled grey IconStar filled grey Icon
Star filled grey IconStar filled grey IconStar filled grey IconStar filled grey Icon
Star filled grey IconStar filled grey IconStar filled grey Icon
Star filled grey IconStar filled grey Icon
Star filled grey Icon

Rating

Star iconStar iconStar iconStar iconStar icon

Review or comment on this podcast...

Post

External Reviews

Imported reviews from Apple Podcasts.
















Generate a badge

Get a badge for your website that links back to this

Select type & size
Open dropdown icon
share badge image

Copy