Augstāk par zemi

Raidījumā Augstāk par zemi skan sarunu cikls ar mākslinieci Ievu Jurjāni, kas top, viņai gatavojoties izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” - tā novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Kāda tā būs? Vismaz atsevišķus topošās izstādes darbus jums ir iespēja atmiņā atsaukt jau tagad, jo izstāde Daugavpilī patiesi būs turpinājums - 2018. gada izstādei “Gals & Sākums” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Iespējams, vai nu klātienē vai ar mediju starpniecību daļu no darbiem būsiet pamanījuši – tie ir lielformāta sirmgalvju un zīdaiņu portreti, augu, mirušu putni zīmējumi akvarelī. Ieva Jurjāne pati savas izstādes ieceri dēvē par pētījumu – kas ir dzīve? Kas ir tas, ko mums priekšā pasaka daba, kas ir tas neizzināmais, taču jutekļos sajūtamais dzīvības dzimšanas brīnums? Portretējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, savā dzīves pieredzē sasaistot laikmetus, par būtisku izstādes tapšanas procesa daļu kļuva sarunas portretam topot, Ieva Jurjāne kādā brīdī tās sāka arī ierakstīt. Raidījumā skan fragmenti no sarunām ar mākslinieci Džemmu Skulmi, valodnieku Valdi Bisenieku, cilvēktiesību aizstāvi un disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Ievas Jurjānes ierakstītās sarunas atšķiras no presē ierastajām intervijām. Tās atšķiras ar savu nemērķtiecību, drīzāk – savstarpēju labvēlību, un – kas arī domas dzimšanai ļoti svarīgi – lēnumu. Šis nesteidzīgums un lēnīgums ir arī mūsu sarunās ar Ievu Jurjāni. Topot šim sarunu ciklam, tiekamies reizi nedēļā vai divās jau kopš pavasara, sarunas noteikumi ir nemainīgi – tās notiek tikai un vienīgi pašu portretu klātbūtnē. Un tas brīnumainākais, ko šādi neierasti žurnālista darba nosacījumi ir panākuši, arī sarunu starplaikos runātais dzīvi sevi atgādina, domu graudiem uzslāņojas aktuālie notikumi. Lūk, ieraksts, kas tapa, ārpus šī sarunu cikla, īsi pēc vienas no portretos redzamajām, Ievai Jurjānei ļoti būtiskas personības, Džemmas Skulmes aiziešanas mūžībā. Tas bija skaisti un nozīmīgi, ka Ievai bija stāsts. Džemmas stāsts. No Džemmas Skulmes vēstules: “Ieviņ, šodien skatīju Tavu izstādi. Man bija prieks, pārsteidza - Tikšanās ar ļoti nopietnu MEISTARU, pārliecinošu, nodoma skaidrību, uzdevuma atradumu, jutos kā kādā vecā foliantā atradusi sen meklēto šifru! Ir senčiem, ir putniem !!! Sākums mani tā kā mazāk saistīja, apbrīnojama Tava Griba sākuma Nekam (bezpersonība ,vēl) veltīt veselu telpu, ielogojumus, tikai tāda GARA APZINĪBA (teātrī skolota) to var veikt! (Ceru, ka saprati, ka še runāju par bēbīšiem). Mani stipri pārsteidza Tavu gleznu nobeiguma "slepenais rafinējums", to es kā pielietojamu mums kopā strādājot nepieredzēju. Portretam gandrīz vairs spēka nebija, knapi vilkos. Konstatēju, ka muzejā grūtāk elpot! Bučas, Džemma.” Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums" Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra. Ieva Jurjāne saka, ka viens portrets viņai vēl līdz novembrim jāuzglezno. Pašportrets.

Turpinām sarunu ciklu, topot mākslinieces Ievas Jurjānes izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums”. Sarunu, kas ir pamatīga kā Ievas Jurjānes izstādes iecerē pieteiktais nodoms: veikt pētījumu – kas ir dzīve? Šoreiz saruna par cilvēka un dabas attiecībām, par mirušu putnu un augu botāniskajiem zīmējumiem šai izstādē. Tinam no iepakojuma plēves ārā jau reiz - 2018. gadā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā notikušajā izstādē “Gals & Sākums” parādītos darbus - tie ir sirmgalvju, zīdaiņu portreti, augu un putnu zīmējumi. Iemesls, kāpēcraidījuma veidotāja Anda Buševica, izvēlējusies būt klāt jaunās izstādes tapšanas procesā, viņa vēlas Ievas Jurjānes darbiem pievienot to, kam parasti nekad neatliek laika – sarunu. Līdzšinējā sarunā Ieva Jurjāne vairākkārtīgi, taču it kā šauboties, meklē izstādes "Gals & Sākums” ieceres iztekas avotu. Vai impulss bija deviņdesmitgadnieces Venijas Rācenes portrets? Vēlme aizsniegt cilvēka dzīves pieredzes tālāko punktu, izprast kā jūtas cilvēks, kas aizdzīvojis līdz sirmam vecumam? Bet varbūt atklāsme bija tieši zīdaiņu portreti – mazo sejiņu vecišķais viedums, kas tikai dzīves tālākajos mēnešos pārtop bērnišķīgi eņģeliskā apaļumā. Šodien darbnīcai Antonijas ielā pie sienām atkal jauni divmetrīgi zīmējumi, tie ir mirušu putnu un sērijveidā atkārtoti augu botāniskie zīmējumi, un mēs atkal runājam par aizsākumu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.

Turpinām stāstu par topošo Ievas Jurjānes izstādi “Gals. Sākums. Turpinājums”, kas novembrī gaidāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šoreiz sarunas fokusā izstādei tapušie zīdaiņu portreti. Māksliniece stāsta par savu apbrīnu, ciešā vērojumā atklājot, ka zīdainī, līdzīgi kā ozola zīlē, jau pavisam maziņā, ir ieprogrammētas visas viņa dzīves iespējas. Turpinām cikla iepriekšējā raidījumā pieteikto pētījumu – kas ir dzīve? Ieva Jurjāne šādu tēmu mākslā pieteica jau 2018. gadā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja centrālajā ēkā bija skatāma mākslinieces sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals & Sākums”. Šis ir otrais raidījums četru raidījumu ciklā, un iepriekšējā sarunā tikai pamazām sāku noticēt mākslinieces pieteiktajai metodei: skrupulozi, ar dabas pētnieka precizitāti pārzīmēt acīmredzamo, līdz, laika ilgstamībā, vērojumā, pietuvinājumā, jutekliskais sāk atklāt arī kaut ko no tā, kas stāv jau aiz redzamā. Portretējot sirmgalvjus, teju simtgadu vecumu sasniegušos, par daļu no darba procesa kļuva sarunas, kas arī tika dokumentētas ierakstos, to fragmenti kļuva par daļu no izstādes, un skan arī šajos raidījumos. Šodienas sarunas tēma - jaundzimušo, zīdaiņu portreti, un bēbīšus portreta tapšanas laikā līdzīgā veidā intervēt, protams, nebija iespējams, tomēr Ieva Jurjāne atrada veidu kā nodot portreta tapšanas brīža sajūtas izstādes skatītājiem: viņa lūdza bērnu vecākiem ierakstīt izsaucienus, zīšanu, čāpstināšanu, raudāšanu, skaņas, ar kādas mazā dzīvība izdod, dzīves pirmajos mēnešos augot neticamā ātrumā. Raitis Upens tās samontēja cilpā, kurā nevis kāds konkrēts bēbītis, bet visi attēlos redzamie zīdainīši reizē skaņu ierakstā gulgo, radot jaunu, visaptverošu stāstu par kādu bezgalīgu dzimšanas procesu. Sarunas noteikumi paliek iepriekšējie: ar Ievu Jurjāni tiekamies jau kopš pavasara, reizi nedēļā vai divās, nesteidzīgai, iepriekš neparedzamai sarunai. Runājot par kādu konkrētu portretu, tas arī tiek izvilkts no kaudzes un sarunas brīdī ir mūsu acu priekšā. Un jāatzīst, ka katrā tikšanās reizē, sarunas sadaļā sajūta, ieejot telpā atšķiras. Pirms nedēļas mēs runājām par sirmgalvjiem: divmetrīgie portreti, tik lieli, ka portretētie uz mani nolūkojās it kā no augšas, tikuši augstāk pēc dzīvē paveiktā, tālāk pēc nodzīvotā mūža nogriežņa. Tagad telpā ir bēbīšu bildes, apaļos rāmjos kā burbuļi, portretēto pozas ir negaidītas, atbrīvotas, arī manī radot barokālu augšuptiecības, nenoteiktības un liela gaišuma sajūtu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.

Top jauna izstāde, mākslinieces Ievas Jurjānes pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai sirmgalvju un zīdaiņu portretu izstādei “Gals un Sākums” novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā gaidāms “Turpinājums”. Raidījumā Augstāk par zemi jūlija mēnesī iesim līdzi mākslinieces vērienīgajai un utopiskajai iecerei veikt pētījumu – kas ir dzīve? – nesteidzīgās sarunās par būtisko. Raidījuma ieraksts tapis mākslinieces Ievas Jurjānes darbu noliktavā, puspagrabstāvā Antonijas ielā Rīgā, netālu no Nacionālā Mākslas muzeja. Pirms diviem gadiem Nacionālā muzeja centrālajā ēkā bija skatāma Ievas Jurjānes sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals un Sākums”. Esam ar Miķeļa Liniņa, kurš ar filmu kameru arī ir klātesošs darbnīcā, palīdzību izpakojušas no burbuļplēves kopš izstādes beigām šeit noglabātos portretus, un iemesls tam – novembrī gaidāmā izstāde. Ieva Jurjāne pati vēlas vēlreiz redzēt jau gatavos darbus. Šobrīd top arī jauni. Tos filmēt, un, atsaucoties uz manu jau pirms laba laika izteikto lūgumu intervijai, viņa ļauj arī mums abiem – filmkamerai un ieslēgtam diktofonam būt klāt šai telpā. Būt par punktiem telpā, kas palīdz koncentrēties, sakārtot domas pirms gaidāmās izstādes “Gals. Sākums. Turpinājums.”. "Daļa zīmējumu bija tapuši tādā bezapziņas stāvoklī, tie ir tie dabas zīmējumi un to mirušo putnu zīmējumi. Bet manas mammas nāve bija šoks, no kā nevarēja iziet ārā tīri cilvēcīgiem līdzekļiem, man bija noteikti jāpiedzīvo kaut kāda atpazīšana caur to savu mākslinieka aicinājumu, caur zīmēšanu," atklāj Ieva Jurjāne, runājot par to, no kā dzimst impulss šādai izstādei. "Es nezinu, kā ir citām profesijām, bet māksliniekam jau zīmēšana ir viņa ķermeņa turpināšanās. Tur ir ļoti daudz uzkrājies kaut kādas pieredzes, kas ir mana profesionālā, bet tā jau nav tā svarīgākā. Svarīgākais ir tas, ka cilvēkam visu laiku jāturpina sevi kaut kā definēt, lai viņš vispār spētu tālāk dzīvot." "Es ar tādu milzīgu pārsteigumu katru gadu, katru dzīves dienu saprotu, ka viss ir tik interesanti un saistīts un ka to, ko es agrāk domāju, ka tas var pavērsties pilnīgi citā rakursā. Kamēr es to nedomāju kopā ar zīmēšanu, tā domāšana ir nenormāli tukša un tāda tukša muldēšana. Bet ja tā doma notiek reizē ar zīmēšanu, tad tur iespējams kaut ko pateikt," turpina Ieva Jurjāne. "Kad mamma aizgāja, tad daudzas lietas tā kā sasummējās kā tēlu blīvums, viss dzīvē piedzīvotais, ārkārtīgi koncentrētais filmēšanas periods ar "Melānijas hroniku", tur ļoti daudzas lietas satikās tajā brīdī, un vispār apjēgt to, kas ir cilvēka dzīve, kā tas ir iespējams." "Un tā ļoti it kā nevainīgi, pat nezinot, kur tos varētu aizvest, man likās, ka man jāpataustās tajā iespējamībā, kas notiek ar cilvēku, ja viņš nodzīvo līdz maksimāli galējam iespējamam vecumam, tuvu tiem simts gadiem. Es domāju, kas viņus ir noturējies tik ilgi dzīvē, kas ir tas dzīves noslēpums, kuru viņi var mēģināt izstāstīt ar savu klātbūtni. Tad es tādā minējumu formā gāju pie pirmās monētas zīmējumu varones, un tā bija lībiete Ēdrom. Tas īstenībā arī bija tā kā personisku asociatīvu iemeslu pēc, jo viņa, kā mana mamma bija teikusi, izskatījās pēc mammas vecmāmiņas. Ļoti līdzīga. Un tas manu mammu bija fascinējis pie Ēdrom," atklāj Ieva Jurjāne. Mākslas kritiķe Santa Mičule-Hirša, recenzējot 2018. gada izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā, interneta mākslas un kultūras portālā “Artteritory” raksta, ka “būtisks Jurjānes izstādes elements ir lēnums. Tas jaušams detalizētajā cilvēku atveidē akvareļtehnikā un laikietilpīgajā darbā ar modeļiem, kas māksliniecei ilgstoši pozējuši. Arī izstādes iekšējais ritms ir ļoti meditatīvs, katrs eksponāts uzvedina uz ilgākām pārdomām un katru no tiem gribas skrupulozi izpētīt.” Lēnīgums, nesteidzīga piepildītība ir laikam arī mans lielākais pēdējā laika atklājums. Pandēmijas apturētajā ierobežotas apkārtstaigāšanas un cilvēku satikšanas laikā jau kopš pavasara es patiešām izbaudīju garas sarunas ar Ievu Jurjāni, tiekoties reizi nedēļā vai divās. Nevienai no mums nebija skaidrs, kas no šiem stāstiem varētu izšķilties, taču atkārtotās tikšanās pamazām apauga ar aizvien jauniem notikumiem, sajūtām. Mainījās gadalaiki, uzzināju kā rit dzīve dažādos diennakts laikos kvartālā starp Medicīnas muzeju un Krievijas vēstniecību, iepazinu brīnišķīgo mājas saimnieci Annu, saņēmu četru, pat septiņu stundu garus portreta tapšanas laikā tapušu sarunu ierakstus. Saruna ar Ievu Jurjāni ikreiz sākās ar attiecīgā portreta klātbūtni – tas bija viens no sarunas nosacījumiem katrā mūsu tikšanās reizē. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.

3. oktobrī svinama Eduarda Veidenbauma dzimšanas diena, šogad jau 153. dzimšanas diena. Taču piemiņas sarīkojums dzejnieka memoriālajā muzejā "Kalāčos", Priekuļu novada Liepas pagastā, tiek rīkots šodien, 4.oktobrī, un tajā arī rakstu krājuma "...kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts... EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija" atvēršanas svētki. Krājumā publicēti 2017. gadā Rīgā un Tartu notikušās konferences materiāli. Eduards Veidenbaums nodzīvoja tikai 24 gadus, viņa dzīves laikā netika publicēts neviens viņa dzejolis. Taču patiesi apbrīnojama ir viņa spēja nelikt mūs mierā nu jau vairāk nekā gadsimtu. Veidenbaums jau līdz šim, mainoties paaudzēm un laikmetiem, ticis atklāts vairākkārtīgi, tēmas, kas aktualizējušās pēdējo gadu desmitu laikā, iezīmējas arī pēdējā laika vērienīgākā Eduardam Veidenbaumam veltītā notikuma, viņa simtpiecdesmitgades konferences referātos, un attiecīgi – nupat iznākušajā rakstu krājumā. Par Veidenbaumu stāsta – viena no krājuma sakārtotājām, literatūrzinātniece Māra Grudule, viņa šobrīd arī strādā pie monogrāfijas par Eduardu Veidenbaumu. Un viena no referātu autorēm – muzikoloģe Ligita Ašme, viņa pētījusi kā Eduarda Veidenbauma dzeja turpinājusi savu dzīvi mūzikā. Laiku pa laikam Latvijas kultūrtelpa piedzīvo pa kādai Eduarda Veidenbauma reinkarnācijai. 1987. gadā, kad iznāca Jura Kulakova “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, pats komponists, veidenbaumiskās brillītēs ar naģeni galvā un gatavību spriest par mūžīgām lietām, likās kā dzīvs pierādījums, ka Veidenbaums ir nemirstīgs. Taču kopš 2009. gada šo vietu ar pārliecību ieņem atraktīvais igauņu dzejnieks Contra, viņš Veidenbaumu atdzejo, skandē, izdzied, un arī tas vēl nav viss – viņš vairākkārtīgi nogājis kājām Veidenbauma ceļu no Tērbatas līdz pat “Kalāčiem”. Fragments no sarunas, kas notika 2014. gadā, kad Contra bija iztulkojis visus Veidenbauma zināmos dzejoļus, un tie iznāca igauniski iznāca krājumā, kura nosaukumu burtiski varētu tulkot kā ”Nelasiet mani”. Viena no tēmām Eduarda Veidenbauma pētniecībā, kas šobrīd atkal aktualizēta: studentu dzīve Tērbatā 19. gadsimta beigās, atzīst Māra Grudule. No mazliet negaidīta skatu punkta par to krājumā, rakstā “Nokļūšana Tērbatā. Ceļa semantēma laika aspektā” raksta folkloras pētniece Janīna Kursīte. Kā dažādos laikos, izvēloties lētāko tvaikoni, pavēlu uzbūvēto dzelzceļu vai pasta karieti, studenti varēja nokļūt Tērbatā? Iespējams, ka Krišjānis Barons kļuva par mūsu Dainu tēvu, izvēloties iet kājām, piecas nedēļas ilgajā ceļā no Dundagas līdz Tērbatai? Dzīšanās, skriešana, mērķtiecīga pārvietošanās pa apli vai tālē, ir arī Eduarda Veidenbauma dzejā. Vēsturnieks Jānis Šiliņš krājumā izpētījis Pīpkalonijas, kurai piederīgs bija arī Veidenbaums, pastāvēšanu pirmās latviešu intelektuāļi paaudzes kontekstā. Arī trīs jaunās paaudzes latviešu filozofus – Andreju Balodi, Aināru Kamoliņu, Andri Hiršu, katru savu pētniecisko interešu dēļ, interesē idejas, kas valdīja studentu un pasniedzēju vidū 19. gadsimta Tērbatā. Doties uz Tērbatu, tostarp Veidenbaumam pa pēdām, bija daļa no pētniecības procesa. 2017. gada rudenī, kad tapa intervija ar trīs pētniekiem, viņi pārsteidza ar Rīgā un vēlāk Daugavpilī izrādītu uzvedumu, vēsturisko fantāziju „Mehāniskais Veidenbaums”. Tā tapusi, reflektējot par vienu no nedaudzajiem Veidenbauma publicistikas darbiem, „Apcerējumi iz mekānikas”, un arī rakstu krājumā ir viņu atradumi šī raksta sakarā - “Mekāniskā Veidenbauma perspektīvas”. Darbs „Apcerējumi iz mekānikas” ir vienīgais Eduarda Veidenbauma sacerējums, par ko viņš atzinību saņem savas dzīves laikā. Veidenbaums to pabeidz 1891. gada rudenī, iesniedz vērtēšanai Maskavas latviešu godalgu komisijā, viņam tiek piešķirta prēmija 50 rubļu apmērā. Šī ziņa Eduardu Veidenbaumu sasniedz 1892. gada maija sākumā, kad Tērbatas students jau guļ nāves gultā. Un par to ir vērts aizdomāties, šobrīd mēs Veidenbaumu pazīstam vispirmām kārtām kā dzejnieku. Taču viņa paša dzīves laikā netika izdots neviens viņa dzejolis, tikai četrus gadus pēc viņa nāves iznāk Edvarda Treimaņa Zvārguļa sastādīts Veidenbauma pirmais dzejoļu krājums. Kā šie dzejoļi varēja nonākt līdz mūsdienām? 2018. gada martā uz kādreizējo Tērbatu, tagadējo Tartu, aizceļo Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde „Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks”, kas gadu vēlāk no Igaunijas aizceļoja arī uz “Kalāčiem”. Toms Treibergs reportāžā no izstādes atklāšanas Tartu iztaujā izstādes koncepcijas autoru Marianu Rižiju. Abi apstājušies pie būtiska eksponāta, klades – tādās Veidenbauma studiju biedri savulaik pārrakstīja viņa dzeju. Radio arhīvos glabājas kāds pagājušā gadsimta 60. gados tapis Eduardam Veidenbaumam veltīts raidījums. Un arī tā ir pašpietiekami interesanta pētījumu tēma, kā ap Eduarda Veidenbauma piemiņu veidojušās leģendas, ko katrs laikmets no viņa dzejas cerējis sagaidīt. Kāda loma Veidenbauma rokrakstos glabātās dzejas izplatībā, popularizēšanā bijusi kopdziedāšanas tradīcijai, par to ...