Augstāk par zemi

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā klātienē bija pieejama īsu laika sprīdi, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Taču tapis audio gids, kurā joprojām iespējams uzklausīt mākslinieču stāstus. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, aizdevusi puisēnu, kura kaislīgā interese par tēju parādījusies jau pusaudža gados, mācīties amatu. Aleksandrs Mjačko-Megrins apceļojis daudzas eksotiskas valstis, piegādājis tējas cienītāju nācijai uz Maskavu izcilākās tējas šķirnes. Līdz Rīgā saticis savu bērnības draudzeni, mūža mīlestību Elizabeti Labutinu, aizvedis viņu līdzi uz Indiju. Olga Neimane-Kateņeva nodzīvoja gandrīz līdz simts gadu vecumam, 2001. gadā viņa aizgāja mūžībā. Viņas stāstu 1990.gadā filmējis režisors Ansis Epners, Atmodas gados atjaunotās Latvijas Rēriha biedrības aktīvs biedrs. Četru gadu vecumā Olga ar māti atgriežas Rīgā, Olga kļūs par aktrisi, spēlēs izrādēs Krievu Drāmas teātrī, tagadējā Rīgas Krievu teātrī, pēc vīra lūguma skatuvi vēlāk pametīs. Taču aktrises stāju, plašos žestus, labskanīgo valodu pat 82 gadu vecumā var samanīt filmētajā materiālā. Izstādi “Atceros, tātad esmu”, gribas saukt drīzāk par pētījumu. Pat tad, kad izstāžu zālē tā vēl bija pieejama, vizuāli tverami artefakti, mākslinieku jaundarbi tajā bija labi ja puse no aptveramās informācijas. Otra puse bija klausāmi un lasāmimateriāli, izstādes tapšanā iesaistīta tika spēcīga pētnieku komanda. Olgas Neimanes-Kateņevas biogrāfiju pētīja Elīna Dzelzskalēja. Andra Silapētere, izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: Mākslinieču arhīvi” kuratore, uzrunāta intervijai, atraksta “man Olgas Neimanes-Kateņevas stāsts izstādei bija svarīgs, ne tikai tāpēc, ka viņas dzīve ir neatkārtojama un fascinējoša. Bet tieši tāpēc, ka viņas personība, māksla un vērtības dzīvē atspoguļo ļoti būtiskus mūsu vēstures punktus, kas vistiešāk skar kultūru mijiedarbību, migrāciju un koloniālisma aspektus. Viņai vienmēr bija svarīga līdztiesība, līdzjūtība, izpratne un pietāte. Viss tas, par ko mūsu "brūkošajā" pasaulē šobrīd runājam.” Andra Silapētere arī bija tā, kas pieņēma lēmumu, ka izstādē būs arī šis dzīvesstāsts, un kā impulss tam kalpoja Žaņa Lipkes memoriāla ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Tas ir stāsts par Olgu Neimani-Kateņevu kā ebreju glābēju, kas parādās arī ebreju meitene Geņa Knoha, kas vēlāk pieņēma Karolīnas Teicas vārdu, atmiņās. Karolīnas Teicas liecība izgaismo Olgas Kateņevas-Neimanes dzīvi, šai stāstā parādās, ka Olgas vīrs mīlējis iedzert. Tāpēc četrus gadus, slēpjot nelielā koka mājiņā mājiņā Vizvalža ielā ebreju meiteni, visi dzīvojuši kā uz pulvera mucas, bailēs, ka viņš varētu izpļāpāties. Uz nepatikšanām uzprasās arī pats Vladimirs Mjačko, uzšuvis uz drēbēm dzelteno ebreju zvaigzni, viņš lavās iekšā ebreju geto, lai aiznestu Geņas mātei un māsai vēstules. Geņa paliek dzīva, Olgu Neimani-Kateņevu vācieši notiesā uz gadu Salaspils nometnē. Mani vienmēr ir fascinējušas tādu cilvēku biogrāfijas, kurus nevar pārmācīt: par pārliecības cietumnieku Olga Neimane Katņeva kļūst arī padomjlaikā. Olgai Neimanei Kateņevai nav mākslinieces diploma, taču pagājušā gadsimta sākumā, jo īpaši jaunas dāmas, tika iedrošinātas nodarboties ar rokdarbiem, mākslu. Un Olga mācījās labās skolās. Par viņas mākslinieces talantiem stāsta viena no izstādes “Atceros, tātad esmu”pētniecēm, Rīgas Porcelāna muzeja Galveno krājuma glabātāja Iliāna Veinberga. Olga Neimane-Kateņeva ir strādājusi Kuzņecova porcelāna fabrikā, kur sākotnēji pārzīmējusi mākslinieku Sigismunda Vidberga, Romāna Sutas zīmējumus. Bet īsi pirms izsūtījuma, 1944. gadā, sākusi veidot pati savus zīmējumus. Vai tā bija ierasta prakse tolaik, pa par dizaineru varēja kļūt arī cilvēks bez diploma? Olgas Neimanes-Kateņeva 1934. gadā sāka strādāt Kuzņecova fabrikā, 1941. gadā pāriet uz Jesena, vēlāko Rīgas Porcelāna fabriku, kur nostrādā līdz 1947. gadam. Iliāna Veinberga tieši 40.gadus sauc par porcelāna fabrikas zelta laiku. Iliāna Veinberga norāda, ka Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokraksts ir vairāk tāds, raksturīgs austrumos dzīvojošām tautām, bet tā ir liela bagātība Latvijā. Ar vārdiem, kā Iliāna Veinberga rakstur...

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā ir silta un brīnišķīga sajūta, kad, viesojoties svešā zemē, pēkšņi satopi kādu, kas vienlaikus ir šai zemei piederīgs, taču arī lieliski runā latviski. Tie ir latviešu literatūras tulkotāji, mūsu kultūras brīvprātīgi vēstnieki. Kā somiete Mirja Hovila, latviešu literatūras tulkotāja. Saruna ar Mirju Hovilu notika 2020. gada beigās, un kad es pajokoju, ka šis viņai ir jubilejas gads, vēl nenojaušu, cik ļoti esmu trāpījusi. Viņa patiešām šovasar kopā ar savu vīru ar kuģi devās no Helsinkiem uz Rīgu, lai nosvinētu pirmā ceļojuma trīsdesmitgadi. Stāstā par Mirju Hovilu daudz kas ir bijis atkarīgs no cilvēciskas pazīšanās, kopīgi piedzīvotā. Somijai līdz šim paveicies ar izciliem vēstniecības darbiniekiem, sākot jau ar pirmo atjaunotās Latvijas valsts vēstnieci Annu Žīguri. Arī šī raidījuma ideja tapa, pateicoties Somijā dzīvojošajai rakstniecei un kinorežisorei Mairai Dobelei. Maira pirms tam mani arī bija iepazīstinājusi ar vēl vienu tulkotāju - ar Anniku Sunu, kuras tulkotā Ata Klimoviča “Personiskā Latvija” tagad iznākusi somiski. Saruna ar Anniku Sunu joprojām noklausāma Radio arhīvā, taču viņas stāstā mani pārsteidza, ka latviešu valodu viņa sākusi mācīties, lai varētu saprast grupas “Prāta vētra” dziesmas. Izrādās, Mirjas Hovilas stāstā ir kas līdzīgs. Mirjas Hovila tulkotājas biogrāfijā var lasīt, ka viņa ir ne tikai sertificēta tulce, tiesīga tulkot juridiskus dokumentus, ne tikai prozas tulkotāja, bet arī atdzejotāja. Mirjas Hovilas stāstā liela nozīme bijusi cilvēkiem. Un viena no viņai kā tulkotājai nozīmīgajām vietām ir Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī, kurā viņa uzturējusies vairākkārt. Nu jau kādu laiku, Ventspils rakstnieku māja savus viesus cenšas iemūžināt videointervijās. Pirms četriem gadiem tapusi arī intervija ar Mirju Hovilu un viņas vīru Sepo Hovilu, kurš arī, būdams skolotājs, programmētājs un tulkotājs, aizraujas arī ar fotogrāfiju, un prāto par iespējām rakstīt grāmatu par iespēju pieredzēt vēsturiskas ainavas dažādās Eiropas zemēs, tostarp Latvijā.

Muzejs “Latvieši pasaulē” veic pētījumu par pasaules latviešu politiskajām aktivitātēm trimdas gados. Top izstāde ar nosaukumu “Nyet, nyet, Soviet!” un filma “Valiant”. Pagājušā gada Latvijas valsts dzimšanas dienā Facebook notika astoņu stundu sarunu maratons – līdzekļu vākšanas akcija filmas pabeigšanai, kurā kādreizējie trimdnieki atgādināja par notikušajām akcijām un stāstīja par savām izjūtām toreiz un tagad. Raidījuma ievadā skan fragments no topošās dokumentālās filmas “Valiant!” par Aukstā kara un “dzelzs priekškara” laika trimdas latviešu politiskajām demonstrācijām. Filmas varone patiesībā ir automašīna – “Chrysler Valiant “Slant Six” - aprakstīta ar pretpadomju saukļiem - kā “Nyet, nyet, Soviet!” un “Gorbačev, ej ellē!”. Kad Juris Bļodnieks šādā auto braukāja pa savu dzimto štatu – Ņūdžersiju ASV, un katram, kas ieinteresējās, uzdeva kādu jautājumu, skaidroja kur atrodas Latvija, un kāpēc personīgi viņam ir iebildumi pret padomju varu, tā bija kā neliela, ikdienas politiska protesta akcija. Kopš Aukstā kara beigām pagājuši vairāki gadu desmiti, automašīna, drusku uzpucēta, režisores Māras Pelēces filmēta, nesen atceļojusi uz Latviju, kļūstot par filmas veidotāja – muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” krājuma izmēros lielāko eksponātu. Pagājušā gada 18. novembrī tika rīkota arī ziedojumu akcija filmas pabeigšanai, un tas bija astoņu stundu zoom maratons, kad latvieši visā pasaulē dalījās atmiņās par dalību protesta akcijās. Patiesību sakot, daudzi no šiem stāstiem iepriekš bija izskanējuši, dokumentēti, iegūluši krājumā, jo trimdas laika politiskās aktivitātes muzejs “Latvieši pasaulē” pēta jau gandrīz desmit gadus. 2018. gadā iznāca grāmata ar nosaukumu “Nyet, nyet Soviet”, šogad bija plānota tāda paša nosaukuma izstāde. Patlaban filmas “Valiant!”pabeigšana tiek plānota 2022. gada 1. jūlijā, cerams, ka šovasar Nacionālās bibliotēkas telpas būs iespēja parādīt arī izstādi. Raidījumā Augstāk par zemi skan gan fragmenti no jau minētā astoņu stundu zoom maratona, gan saruna ar muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izpilddirektori Ievu Vītolu un galveno kuratori Mariannu Auliciemu.

Ligija Purinaša darbojas dažādās jomās: pagājušajā gadā Latgales kultūras gada balvai “Boņuks” tika nominēts viņas pirmais dzejas krājums “Sīvīte”, šogad tas ir kopā ar vēsturnieku Kasparu Strodu tapušais rakstu krājums “Laikmeta nospiedumi. 20. gadsimta Latgales stāsti”. Taču viņas žurnālistes, vēsturnieces, literatūrkritiķes intereses vienojošais vārds ir – “sieviete”. Arī Ligijas Purinašas patreizējā darba vieta ir biedrības “Centrs Marta” Rēzeknes filiāle. Kā savienojas literatūrkritiķes un vēsturnieces pētītie pagātnes tēli, ar šodienas sociālo realitāti, ar viņas pašas sievišķības atklāsmi dzejā un dialektā? Šķetinām vienu pēc Ligijas Purinašas daudzās intereses un dažādās darbošanās jomas, piesaucot tos, kurus varam uzskatīt par viņas ceļabiedriem. Ligija Purinaša sarunu noslēdzot bilst, ka tagad viņa grasās doties tālāk, pievērsties citām tēmām, citiem fenomeniem. Bet patreiz uzrakstītajā viņa ir tāda – sieviete, dzimtas sieviešu dzīvotprasmes un valodas izauklēta, kopā ar savām laikabiedrēm dziesmās un iznākušajā krājumā. Un aizvien vēl savu spēku izpētīdama un apzinādamās.

Dziesmu svētku laikā Latvijā viesojās Sanfrancisko Jaunais teātris, Siguldā un Līgatnē izrādot arī divas jaunākās izrādes – „Anšlavs un Veronika” un „Ķēves dēls Kurbads”. Raidījumā stāsts par latviešu trako teātra mīlestību, kas savijusies ar Sanfrancisko teātra aktrišu dzīvesstāstiem un pārdomām par pasauli. Šajās dienās, kad Dziesmu svētku notikuma gaidās Latvijā ierodas latvieši no visas pasaules, paralēli Rīgā notika diasporas teātru festivāls “Dāvana Latvijai”, kā arī divas savas izrādes – “Ķēves dēls Kurbads,” un “Anšlavs un Veronika” – Siguldā un Līgatnē izrādīja Sanfrancisko Jaunais teātris no Amerikas Savienotajās valstīm. Pārsteidzoši, cik aktīva ir amatierteātra kustība latviešu diasporās. Kā izskaidrot to trako latviešu teātra mīlestību? Raidījumā Augstāk par zemi sarunājas Sanfrancisko Jaunā teātra režisore Māra Luisa, latviešu aktrise ar spānietes temperamentu Astrīda Lācītis, māksliniece, Sanfrancisko Jaunā teātra izrāžu tērpu un scenogrāfijas veidotāja Linda Treija un par teātra popularizēšanu atbildīgā Aija Mollere. Šķiet, ka šis stāsts būs ne tik daudz par teātri, cik par cilvēkiem un likteņiem, kas kopīgi spēlējot teātri, sarunājoties latviski, domājot par sev būtiskām tēmām, savijušies kopā. 27. Vispārējie latviešu Dziesmu un 17. Deju svētki ir visas amatiermākslas kustības kopējie svētki. Ne velti to programmā ir arī tautas mākslas izstādes, arī Latvijas amatierteātru parāde. Sanfrancisko Jaunā teātra aktieri saka, ka ies noteikti skatīties kolēģu izrādes, kas notiks Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Tas ir skaists žests, ka arī diasporas teātri ir atraduši veidu kā piedalīties šajos svētkos Latvijā, lai arī ārpus kopējās programmas. Pasaulē notiek arī vairāki diasporas amatierteātru festivāli, un jau šī gada oktobrī festivāls "Laipa", kas ik gadu notiek citā valstī, notiks Amerikas Savienotajās valstīs.