Biedrība “Riga Annenhof” gādā par vēsturisko atmiņu Imantā un Zolitūdē

Ar ko jums saistās Imanta, Zolitūde? Rīgas guļamrajoni, pagājušā gadsimta otrās puses arhitektu sapņi par modernu pilsētu. Kamēr “muižas” vārds ielu nosaukumos, stāsta daudz senāku stāstu. Un tāds arī bija biedrības “Riga Annenhof”, sadarbībā ar Imantas kultūras un atpūtas centru, rīkotā četru ekskursiju cikla pa Imantas un Zolitūdes apkaimēm, mērķis. Apzināties, ka arī šiem jaunajiem Rīgas mikrorajoniem ir visai cienījama vēsture, arī - dot iespēju iepazīties kaimiņiem, savstarpēji dalīties ar savām atmiņām. Latvijas Radio ekskursijā ved biedrības „Riga Annenhof” vadītāja Rigonda Bērziņa un tās biedrs Gaidis Balodis. “Riga Annenhof” jeb Anniņmuižas biedrība sauc sevi par Rīgas jaunāko apkaimju biedrību, viņi darbojas aptuveni gadu. Anniņmuižas vārds nosaukumā, jo tieši šī, pēdējā neprivatizētā muižas ēka visā Rīgā un vecākā mūra ēka Pārdaugavā, sākotnēji saveda kopā biedrības aktīvistus. Pulcēšanās ierobežojumu laiks pielicis punktu idillei, kad Anniņmuižas dzīvojamā māja bija arī biedrības mājvieta, kamēr Latvijas Universitātei piederošā ēka Jūrmalas gatvē 76 izlikta pārdošanā, gaida sava liktens griežus. Anniņmuižas biedrība talko Anniņmuižas parkā, iestājas par ēkas un parka arī turpmāku publisku pieejamību, un – apzina jaunus darbošanās virzienus. Viens no tādiem – ekskursijas, tā ir iespēja informēt arī par vēsturiski pastāvējušiem apkaimes attīstības plāniem, pirms gadsimta dzimusī ideja par tramvaja līniju līdz pat Priedainei vien ir ko vērta. Arī par Imantas un Zolitūdes attīstības plāniem, un viena no bažīgākajām tēmām ir "Rail Baltica" plānos iezīmētās izmaiņas. Anniņmuižu 20. gadsimtā piemeklēja daudzu Latvijas muižu liktenis. Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas neatsavināmajā daļā saimniekoja Jensenu dzimta, viņi 1939. gadā repatriējās, aizbrauca uz Vāciju. Kopš 2006. gada muižas ēkā darbojās Latvijas Universitātes Pedagoģijas vēstures muzejs. Brīdis, kad, kā Rigonda Bērziņa stāsta, vienmēr apdzīvotā muižas ēka kļuvusi tukša, un puķes logos novītušas, saistīts jaunās Latvijas Universitātes Rakstu mājas Torņakalnā pabeigšanu. Vecajās ēkās mācības vairs nenotiek, arī Anniņmuižas muižas ēka tās īpašniekam kļuvusi par apgrūtinājumu. Neticīgi pārjautāju – kā šai situācijā vienkāršam garāmgājējam iespējams noskaidrot īpašnieku, sākt sarunu? Vienkārši atvēru durvis un pajautāju, saka mana sarunbiedre. Pandēmijas gaidas pavasarī pārvilka strīpu pasākumiem, biedrībai māju nācās atstāt, pie kam ne bez domstarpībām. Biedrība nespēja saprast ēkas īpašnieka prasības, kas izturējās tā, itin kā viņu rīcībā būtu šikas izīrējamas telpas, lai arī ēku, ienākot, pašiem savām rokām nācās atkarot ar hloru pelējuma sēnītei. Savukārt Latvijas universitāte acīmredzami nebija ieinteresēta, ka pārdošanā izliktajai ēkai kāds tagad diktētu savus plānus. Vienas no ekskursiju cikla pastaigām tēma ir jaunā un vecā Anniņmuiža, to izstaigājot droši vien vislabāk var izprast par kādu vēsturisku vērtību šobrīd ir runa. Rigondas Bērziņas vadītās ekskursijas pa Imantu atklāj vēl citas apkaimes vēstures lappuses. Vai šobrīd vispār ir īstais brīdis runāt par Anniņmuižas nākotni? Biedrība vērsusies Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, ar lūgumu pārskatīt Anniņmuižas statusu, no vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa padarīt to vismaz par reģionālas nozīmes. Paralēli Rūdolfs Golubevs, Anniņmuižas biedrības biedrs, kartējis apkaimes dižkokus. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde principā priekšlikumu atbalstījusi, ierosinot arī paplašināt Anniņmuižas aizsardzības teritoriju un iekļaut tajā arī daļu parka - vēsturiskās alejas. Būtiskais, par ko iestājas biedrība, pat ja ēka un parks tiktu saglabāta, mums ir Ēbeļmuižas piemērs Ziepniekkalnā, sabiedrība no tā negūst nekādu labumu, ja visa šī sakoptā teritorija atrodas aiz augsta žoga. Tāpēc portālā Manabalss.lv biedrība turpina parakstu vākšanu ar mērķi “Saglabāt Anniņmuižu ar parku kā apkaimes kultūras vietu”.