Zīdainī ir ieprogrammētas viņa dzīves iespējas. Saruna ar mākslinieci Ievu Jurjāni

Top jauna izstāde, mākslinieces Ievas Jurjānes pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai sirmgalvju un zīdaiņu portretu izstādei “Gals un Sākums” novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā gaidāms “Turpinājums”. Raidījumā Augstāk par zemi jūlija mēnesī iesim līdzi mākslinieces vērienīgajai un utopiskajai iecerei veikt pētījumu – kas ir dzīve? – nesteidzīgās sarunās par būtisko. Raidījuma ieraksts tapis mākslinieces Ievas Jurjānes darbu noliktavā, puspagrabstāvā Antonijas ielā Rīgā, netālu no Nacionālā Mākslas muzeja. Pirms diviem gadiem Nacionālā muzeja centrālajā ēkā bija skatāma Ievas Jurjānes sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals un Sākums”. Esam ar Miķeļa Liniņa, kurš ar filmu kameru arī ir klātesošs darbnīcā, palīdzību izpakojušas no burbuļplēves kopš izstādes beigām šeit noglabātos portretus, un iemesls tam – novembrī gaidāmā izstāde. Ieva Jurjāne pati vēlas vēlreiz redzēt jau gatavos darbus. Šobrīd top arī jauni. Tos filmēt, un, atsaucoties uz manu jau pirms laba laika izteikto lūgumu intervijai, viņa ļauj arī mums abiem – filmkamerai un ieslēgtam diktofonam būt klāt šai telpā. Būt par punktiem telpā, kas palīdz koncentrēties, sakārtot domas pirms gaidāmās izstādes “Gals. Sākums. Turpinājums.”. "Daļa zīmējumu bija tapuši tādā bezapziņas stāvoklī, tie ir tie dabas zīmējumi un to mirušo putnu zīmējumi. Bet manas mammas nāve bija šoks, no kā nevarēja iziet ārā tīri cilvēcīgiem līdzekļiem, man bija noteikti jāpiedzīvo kaut kāda atpazīšana caur to savu mākslinieka aicinājumu, caur zīmēšanu," atklāj Ieva Jurjāne, runājot par to, no kā dzimst impulss šādai izstādei. "Es nezinu, kā ir citām profesijām, bet māksliniekam jau zīmēšana ir viņa ķermeņa turpināšanās. Tur ir ļoti daudz uzkrājies kaut kādas pieredzes, kas ir mana profesionālā, bet tā jau nav tā svarīgākā. Svarīgākais ir tas, ka cilvēkam visu laiku jāturpina sevi kaut kā definēt, lai viņš vispār spētu tālāk dzīvot." "Es ar tādu milzīgu pārsteigumu katru gadu, katru dzīves dienu saprotu, ka viss ir tik interesanti un saistīts un ka to, ko es agrāk domāju, ka tas var pavērsties pilnīgi citā rakursā. Kamēr es to nedomāju kopā ar zīmēšanu, tā domāšana ir nenormāli tukša un tāda tukša muldēšana. Bet ja tā doma notiek reizē ar zīmēšanu, tad tur iespējams kaut ko pateikt," turpina Ieva Jurjāne. "Kad mamma aizgāja, tad daudzas lietas tā kā sasummējās kā tēlu blīvums, viss dzīvē piedzīvotais, ārkārtīgi koncentrētais filmēšanas periods ar "Melānijas hroniku", tur ļoti daudzas lietas satikās tajā brīdī, un vispār apjēgt to, kas ir cilvēka dzīve, kā tas ir iespējams." "Un tā ļoti it kā nevainīgi, pat nezinot, kur tos varētu aizvest, man likās, ka man jāpataustās tajā iespējamībā, kas notiek ar cilvēku, ja viņš nodzīvo līdz maksimāli galējam iespējamam vecumam, tuvu tiem simts gadiem. Es domāju, kas viņus ir noturējies tik ilgi dzīvē, kas ir tas dzīves noslēpums, kuru viņi var mēģināt izstāstīt ar savu klātbūtni. Tad es tādā minējumu formā gāju pie pirmās monētas zīmējumu varones, un tā bija lībiete Ēdrom. Tas īstenībā arī bija tā kā personisku asociatīvu iemeslu pēc, jo viņa, kā mana mamma bija teikusi, izskatījās pēc mammas vecmāmiņas. Ļoti līdzīga. Un tas manu mammu bija fascinējis pie Ēdrom," atklāj Ieva Jurjāne. Mākslas kritiķe Santa Mičule-Hirša, recenzējot 2018. gada izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā, interneta mākslas un kultūras portālā “Artteritory” raksta, ka “būtisks Jurjānes izstādes elements ir lēnums. Tas jaušams detalizētajā cilvēku atveidē akvareļtehnikā un laikietilpīgajā darbā ar modeļiem, kas māksliniecei ilgstoši pozējuši. Arī izstādes iekšējais ritms ir ļoti meditatīvs, katrs eksponāts uzvedina uz ilgākām pārdomām un katru no tiem gribas skrupulozi izpētīt.” Lēnīgums, nesteidzīga piepildītība ir laikam arī mans lielākais pēdējā laika atklājums. Pandēmijas apturētajā ierobežotas apkārtstaigāšanas un cilvēku satikšanas laikā jau kopš pavasara es patiešām izbaudīju garas sarunas ar Ievu Jurjāni, tiekoties reizi nedēļā vai divās. Nevienai no mums nebija skaidrs, kas no šiem stāstiem varētu izšķilties, taču atkārtotās tikšanās pamazām apauga ar aizvien jauniem notikumiem, sajūtām. Mainījās gadalaiki, uzzināju kā rit dzīve dažādos diennakts laikos kvartālā starp Medicīnas muzeju un Krievijas vēstniecību, iepazinu brīnišķīgo mājas saimnieci Annu, saņēmu četru, pat septiņu stundu garus portreta tapšanas laikā tapušu sarunu ierakstus. Saruna ar Ievu Jurjāni ikreiz sākās ar attiecīgā portreta klātbūtni – tas bija viens no sarunas nosacījumiem katrā mūsu tikšanās reizē. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.